Taizeme 2006. 8.diena

Kvajas upe rītausmā

Nakts uz upes bija fantastiska. Džungļu skaņas sniedza neaizmirstamu baudu, visapkārt kliedza, sīca, čaloja, ... Rīts gan atnāca diezgan miglains un drēgns.

Mūsu hoteļa pagalma puse

Zirneklis pažobelē

Cerētās džungļos došanās vietā no rīta nācās fiksi pabrokastot un doties atpakaļceļā. Šīsdienas programmā bija paredzēti minerālo avotu apmeklējums, ziloņtūre un Buda. Vietējais taju puika uzjautrināja tūristus atgrūžot laivu un ar lielu plunkšķi, it kā nejauši iekrītot upē. Labi, ka paspēju paslēpt fotoaparātu no šļakatām. Pašam tik ļoti nepaveicās un turpmāko pusstundu dabūju drebināties. Konstatēju, ka zosāda var uzmesties arī netālu no ekvatora.

Ūdenskritums no skatuvietas

Labi, ka vēl tika dota iespēja aizskriet uz upes otra krasta skatu laukumu. Aizlavījos arī mazliet tālāk pa taciņu. Tā teikt, iekāpu džunglī:) Ko lai saka - zem tās blīvās lapu segas virs galvas patiesi ir diezgan patumšs.

Pašiņš pēc sentēvu metodes

Pirmā pietura bija baseini upē. Droši vien kaut kādi minerālavoti. Kamēr ceļabiedri pļunčājās izstaigāju upmalu. Dzīvības tur īpaši nebija, ja neskaita vienu smuku samteni. Toties sabildēju epifītus - augus, kuri kā puķupodus izmanto citu augu zarus un stumbrus. Ka tik tuvāk saulei.

Epi-

-fī-

-ti

Samtenis Mycalesis annamitica (?)

Nākamā pietura - ziloņu izjāde. Es jau atkal - krūmos iekšā. Šeit jau bija vairāk ko redzēt. Pirmkārt jau visādas ķirzakas.

Ziloņtransports



Sēnes uz ziloņa kakas. Izskatās negaršīgas... P.s. bet, pēc Julitas Klušas domām varētu būt tauriņu svārstene
Panaeolus papilionaceus, tā izplatīta visā pasaulē un ir ēdama...johaidī, tādu mantu atstāju! 

Ar šo scinku saistās interesantas atmiņas. Līdu pa lēnam šim aizvien tuvāk. Turpat blakus bija ziloņu izjādes maršruts, un tanī brīdī man garām devās zilonis kurš nesa tūristu pāri un ziloņa vadītāju - tajieti. Kad tajietis mani ieraudzīja viņam šausmās ieplētās acis. Nezinu ar ko salīdzināt šo skatienu. Man droši vien šāds skatiens būtu, ja mežā paceļot nogrieztu gaileni sev priekšā pēkšņi ieraudzītu dzīvu tiranozauru. Un tā viņš mēmā klusumā aizjāja man garām šo skatienu no manis nenovērsdams. Nu nezin...

Vēl vien ķirzakveidīgais. Izskatās pēc scinka Sphenomorphus maculatus

Agāma

Viss tiecas pretī saulei kā tik var un māk, arī šis vīteņaugs

Mūžzaļā siena Kvajas krastā

Turpat blakus bija tilts pār Kvajas upi. Forša skatu vieta. Fotogrāfijā diezgan grūti parādīt to necaurredzamo zaļumu. Nav brīnums ka vjetnamieši visus samizoja, vienā krūmājā tur vesels bataljons var noslēpties. Pašam gan tādā biezoknī īsti līst nepatīk - skudras! Šo pūzni nofotografēju no tilta. Šīs skudras savelk lapas kopā un salīmē to malas izmantojot savus kāpurus. Darba skudra paņem kāpuru žokļos un velk gar šuvi, tikmēr kāpurs izdala tīmekli, kas šo šuvi salīmē.

Šuvējskudras būvē ligzdu

Iespējams Leucauge decorata

Pēdējā pietura bija pusdienu pārtraukums savienots ar Budas statujas apmeklējumu. Lai pie tās tiktu bija jāiet gar upes krastu pa dzelzceļu līdz alai, kurā šī statuja arī atradās.
Kopumā gribējās jau  vairāk laika veltīt džungļiem, bet tāpat paliku apmierināts. Bija iespēja izbraukt loku pa Taizemi.

Karalaikā būvētais dzelzceļš gar Kvajas upi