sestdiena, 2016. gada 16. aprīlis

Vikingu laiku liecinieks - Zēņu dīķa melnozols

Dundagas novada Kolkas pagastā esošajā Zēņu dīķī, zem ūdens, guļ vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem nolūzuša ozola stumbrs. Patiesības labad jāsaka, ka ozols atrasts jau divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, rokot dīķi Kolkas zvejnieku kolhoza vajadzībām. Kolkas novadpētnieces Baibas Šuvcānes grāmatā „Senais lībiešu ciems Kolka” (2010) var izlasīt, kā toreiz lielo melnozola bluķi pārzāģējuši uz pusēm un mēģinājuši ar traktoru izvilkt. Tas nav izdevies, tāpēc ozols joprojām guļ zem ūdens.


Tikko izraktais Morozova dīķis. Redzams, lielais ozols, ko izraka rokot dīķi. To pat tehnika nevarējusi izkustināt, palicis turpat. Sēž Kārļa Kristiņa sievas Vijas māte Austra Petoka un Lorencs.
Foto un tekstu atsūtījis Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens.
   
2014. gada vasarā Biedrība Domesnes ieguva ozola koksnes paraugu un nosūtīja to uz Tartu universitātes radiooglekļa laboratoriju aptuvenā vecuma noteikšanai. Tajā pat gadā, pirms Ziemassvētkiem pienāca atbilde – 1130 +/- 60 gadi. Ja pieņem, ka ozola vecums, tam krītot, bijis ap 200 gadiem, tad šis koks varētu būt audzis laikā no, aptuveni, 700. līdz 900. gadam, tātad – vikingu kultūras uzplaukuma laikā.

Melnozola paraudziņš
  
Kādu labumu varētu sniegt Zēņu dīķa ozols?
 
Protams, melnozola koksnei ir vērtība pašai par sevi, bet, ņemot vērā mainīgos apstākļus, kuros ozols šo gadsimtu laikā atradies un ļoti ilgstošo, kā arī ļoti labas zināšanas prasošo šādas koksnes žāvēšanas procesu, tad tā izcelšana ekonomiskajai izmantošanai drīzāk līdzinātos dārgai avantūrai, jo pat nelielas kļūdas žāvēšanas procesā var izraisīt koksnes plaisāšanu vai pat sadrupšanu.
 
Zēņu dīķa ozola patiesā vērtība slēpjas tā gadskārtu rakstā. Tas ir kā sava veida svītru kods, kura izpēte nākotnē palīdzētu noskaidrot salīdzinoši precīzu šī ozola augšanas laikā un apkārtnē iegūtu un izgatavotu ozolkoka detaļu vecumu. Turklāt tas ļaus pierādīt, ka koksne šai detaļai iegūta Ziemeļkurzemē, pat ja šī detaļa tiks atrasta citā valstī. Piemēram, izpētot Dānijā, Roskildē atrastos piecus 11. gadsimtā nogremdētos vikingu kuģus, atklājās, ka tikai divi no tiem izgatavoti Dānijā. Divi citi Norvēģijā, bet viens – Īrijā, Dublinas apkārtnē. Īrijā gatavotajam vikingu karakuģim izdevās noteikt pat precīzu izgatavošanas gadu – 1042.


Gadskārtu ilggadīgās hronoloģijas sastādīšanas princips. Attēls no www.wageningenur.nl
 
Latvijā ar koksnes gadskārtu datēšanu nodarbojas LU Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorija. Biedrības Domesnes nodoms ir lielāka ozola parauga iegūšana un nosūtīšana tālākai izpētei. Šī izpēte visdrīzāk nesniegs nekādus tūlītējus pārsteidzošus rezultātus, bet tas tomēr būs ieguldījums Latvijas teritorijā atklāto vēsturisko ozolkoka konstrukciju vai to būvelementu sekmīgas datēšanas iespēju nodrošināšanai nākotnē.
P.s. Ar klāt tikšana diezgan sarežģīta, bet gan jau kaut ko izdomāsim - kamēr ozols zem ūdens, tikmēr satrupēšana tam nedraud.
 
Mareks Ieviņš Biedrība Domesnes

Zēņu dīķis

pirmdiena, 2016. gada 28. marts

Pavasaris ir klāt!

Šodien izstaigāju no Saunaga līdz Kolkai. Vakar jau bija silta diena un novēroju pirmo tauriņu, bet šī diena, tā teikt, uzlika punktu uz i. Savēroju, sabildēju un uz karstām pēdām ievietoju te bilžu galeriju ar pāris komentāriem.

Mizgraužu skudrulītis, Thanasimus formicarius

Ar autobusu aizbraucu līdz Saunagam ar domu iet kājām līdz Kolkai pa ceļam bildējot visu, kas nepaspēj aizmukt un noslēpties, un pie reizes izbaudīt silto pavasara dienu.
Jau bija galvā idejas, ko varētu pameklēt un viens no tādiem zvēriem bija odze. Saunaga ceļa galā to ir diezgan un pirmajās siltajās pavasara dienās vajadzēja būt izredzes kādu sameklēt. Tā es gāju līkločiem no vienas ceļmalas pie otras, bet bez rezultātiem.
Odžu nebija, tauriņu arī. Nolēmu pieiet pie saules apspīdētas priedes, lai apskatītos kā sastāv ar mizgraužu skudrulīšiem. Tie bija uz vietas. Skudrulīša foto gan no vakardienas pārgājiena pa Dundagas mežiem, jo šīsdienas fotosesiju man izjauca viens cits zvērs.

Odze Vipera berus

Pirms skudrulīša bildēšanas pārlaidu vēl acis priedes stumbram un pie pamatnes pamanīju melnu mārīti ar sarkaniem pleķiem. Tā bija Exochomus quadripustulatus šķiet pirmā mārīte, ko var redzēt pavasarī un pēdējā rudenī - Kolkas pusē parasta un lielā skaitā. Drošībai tomēr nolēmu to apskatīt tuvāk. Kad liecos izdzirdēju šņācienu. Pirmā doma - pufaika liecoties beržas. Pakustināju roku, lai pārbaudītu teoriju, un tad bija tāāāds šņāciens turpat pie kājām zem tās rokas, ka gandrīz vai palecos. Blakus man gulēja ļoti dusmīga odze. Tāda vidēja izmēra, droši vien papiņš. Ķēru pēc fotoaparāta, odze pa to laiku veica pāris brīdinošus izklupienus un gatavojās pazust viršos. Vēl gan nebiju gatavs to palaist tāpēc pieliecos tuvāk. Štruntīga gan izrādījās fotomodele - svaidījās, mētājās līdz beigās vispār nospļāvās un pazuda krūmos.

Krūkļu baltenis (citrontauriņš), Gonepteryx rhamni

Ap 12 sāka parādīties pirmie citrontauriņi. Jau vakar šos redzēju. Gribējās kādu raibeni, bet pagaidām nebija lemts. Šos gan pārgājiena laikā redzēju desmitiem.

Mārīte Myzia oblongoguttata

Sīksisenis Tetrix bipunctata

Kad ieraudzīju pirmo sienāzīti vai pareizāk sisenīti atnāca pārliecība, ka pavasaris ir klāt. Nezinu gan kāpēc, jo sīksiseņu bioloģiju nepārzinu - varbūt pa ziemu ar kāds palēkā.

Priežu vairogblakts, Chlorochroa pinicola

Jāņtārpiņš, Lampyris noctiluca

Pie Vaides dīķa skatījos vai nav vēl izlīduši zalkši. Nebija. Droši vien ūdens par aukstu - vēl pirms dažām dienām gan jau dīķī kaut kur vēl peldēja ledus gabali. Toties atradās jāņtārpiņš.

Parastā varde, Rana temporaria

Varde ar droši vien nolēmusi izlīst no tā dīķa, kurā visu ziemu pavadījusi, sasildīties. Lēkāja diezgan ņipri.

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus


Ja sienāži man asociējas ar tādu kārtīgu pavasari, tad koksngrauži ar vasaru. Šis nelielais koksngrauzītis rāpās pa priedes stumbru.

Racējblakts Adomerus biguttatus

Šitā blakts visu lieku centās apvelties uz muguras un tēlot beigtu. Nemākulīgi gan sanāca - miroņi netirina kājas.


Priežu lielais lūksngrauzis, Tomicus piniperda

Atpūtas vietā pie Vaides dīķa šiem bija salidojums. Masveidīgi jau nebija, kādas sešas vaboles redzēju.

Acainais raibenis, Inachis io

Un tad, pie Kolkas-Ventspils šosejas, tur kur vecais līkums es ieraudzīju viņu - savu pirmo šī gada raibeni. Viens no parastākajiem mūsu tauriņiem:)

Māllēpe

Māllēpes sākušas līst laukā. Pagaidām tikai pirmie partizāni. Pie Vaides pieturas trīs, tad tukšums. Tad pa vienai divām ceļmalā.

Piepju melnulis, Diaperis boleti

Turpat viens pamatīgs, piepēm noaudzis, bērza stumbenis. Domāju vēl - brist līdz tam caur džunglim vai ne. Beigās tomēr aizbridu. Kā balva piepju melnuļa dibena  portrets:)

Parastais nātru raibenis, Aglais urticae

Turpat, pie Vaides pagrieziena sastapu arī savu otru šī gada raibeni - parasto nātru raibeni.

Bērzu pavasarsprīžmetis, Archiearis parthenias

Te viens galvas jaucējs - bērzu pavasarsprīžmetis. Līdzīgs šim ir arī apšu pavasarsprīžmetis. Tad nu šie paceļas no kājapakšas un tēlo kādu raibeni. Tu protams joz pakaļ. Sprīžmetis palido, palido, tad nokrīt zemē sakļauj spārnus un saplūst ar apkārtni. Bet tu kā muļķis staigā apkārt skatīdamies, kur tas raibenis pazudis. Divus gadus mani apmuļķoja, nu bet nākamgad noteikti ne:)

Četrpunktu spīdulis, Glischrochilus quadripunctatus

 Šodien trīs reizes šos spīduļus redzēju. Te sākumā domāju ka viens, tikai tad kad uzņēmu vairākas bildes un apstaigāju riņķī, pamanīju, ka patiesībā te ir divas vaboles, un viņas dara to...

Sīksisenis Tetrix bipunctata

Lapgrauzis Chrysolina polita

Zemesblakts Rhyparochromus pini

Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs

Piepjmīļa kāpuriņš uz sīklapja celma. Tāda maza bruņmašīna. Nedaudz tālāk izdevās atrast arī pieaugušo vaboli.

Spraugložņa Bitoma crenata

Pa tā paša celma virspusi rāpoja sīcīņa spraugložņa - milimetrus 3 gara.

Piepjmīlis Endomychus coccineus

Te arī pieaugušais piepjmīlis Endomychus coccineus - viena no eksotiskākajām Latvijas vabolēm.

Sūnu - ķērpju mūžamežs uz patrupējuša celma.