Taizeme 2006. 2.diena

No rīta piecēlos ar saullēktu (ap 6) un uz brokastlaiku, pulks.7, biju kaujas gatavībā, piestūmu māgu un pa durvīm ārā. Pie tādas stratēģijas pieturējos visu ceļojuma laiku. Kā reiz atstājot viesnīcu vēl nebija iestājusies sutoņa un arī saule jau bija pietiekami augstu.

Šis dienas ceļa mērķis bija Ko Lan sala kādus 10 km no piekrastes, bet līdz pirmajam kuģītim vēl bija vairākas stundas tā nu nācās meklēt dabu pusmiljonu iedzīvotāju lielajā Pataijā, un vislabākā vieta protams ir pilsētas parks. Lielākais parks atrodas pilsētas rietumu daļā ap 80 m augsta paugura nogāzēs. Šī paugura virsotnē uzstādīta liela Budas statuja.

Burtiski tulkojot no angļu valodas - miermīlīgā dūja Geopelia striata P.s. Labojums - šīs dūjas angliskais nosaukums drīzāk ir Zebra dove, un latvisks nosaukums varētu būt Svītrainā ūbele. Tas gan neoficiāli:)

No viesnīcas līdz parkam bija diezgan liels, bet tomēr interesants gabals ejams. Ielas šajā diennakts laikā bija tukšas, tūristi vēl pampa pēc nakts uzdzīves, vietējie ar tik pa druskam sāka rosīties. Varēja pat šķērsot ielu ne reizi nepakļūstot zem motorolleru riteņiem.

Gar tukšajām ceļmalām rosījās jau pazīstamie lauku zvirbuļi, Taizemes strazdu aizvietotājas parastās mainas (priekšpēdējā bildē) un nelielas dūjas, kuras nu nekādi negribēja kaut uz mirkli  nostāties miera stājā.


Baltenis Hebomoia glaucippe. Paldies Uģim Piterānam!
Pat iedomājies nebūtu meklēt starp balteņiem:)

Parks atstāja ļoti labu iespaidu. Nomaļas takas gar necaurredzamām augu sienām. Laika nebija īpaši daudz, bet bija skaidrs, ka iegriezīšos šeit bieži. Galu galā īstus džungļus Pataijas apkārtnē pat ar uguni būtu grūti sameklēt.

Ātrgarkājainās kniebējskudras:)

Pirmkārt jau iepazinos ar īstenajām džungļu valdniecēm - skudrām. Garām, jo garām kājelēm šīs joņo nenormālos ātrumos, un par savu dzīves mērķi uzskata iespēju tikt pie kāda plikuma un pamēģināt vai tas nav ēdams. Neteikšu, ka dikti sāpīgi, bet nu nepatīk man tik familiāra attieksme:(

Visticamāk ka agāma Calotes versicolor

Turpat mani iepriecināja arī tikšanās ar pirmo rāpuļu kārtas pārstāvi. Dažādas ķirzakas, it sevišķi agāmas, Taizemē redzēju diezgan bieži.



Tālumā Pataija

Tālāk devos uz piestātni, atradu savu kuģīti un devos uz Ko Lan salu. Salā faktiski bez labiekārtotām pludmalēm nekādu citu "civilizācijas labumu" nav, tāpēc cerēju uz kādu dabiskāku stūrīti pretstatā Pataijas dzelzsbetona džungļiem.


Tikai pārsimts metru un esi prom no tūristu pūļiem. Starp citu - baltais klājs nebūt nav smilts, bet gan sīkas korāļu drumslas.

Kamēr salā izkāpušie ceļabiedri gāja ieņemt zvilnkrēslus, es pa taisno devos klinšaina, bet lēzena krasta virzienā. Cilvēku tur nebija un tas nozīmēja lielāku iespēju atrast ko interesantu.

Fotošopa nepietiek, lai parādītu patieso krāsu dzidrumu

Pārsteidza ļoti dzidrais ūdens. Jau pārbraucot laivā no kuģīša uz pludmali to varēja izbaudīt caur stikloto laivas grīdu. Zemūdens pasaule šķita ar roku aizsniedzama, kaut gan patiesībā bija gana lielā dziļumā. Klinšu spraugas bija piepildītas ar jūras ūdeni un tajās mudžēja dzīvība.

Ūdens klinšu spraugā ir tik dzidrs, ka īsti nevar saprast
kurš gliemežvāks ir virs ūdens un kurš zem tā

Šajās peļķēs esošie gliemežvāki bija galvenokārt vēžu vientuļnieku apdzīvoti. Viens par otru krāšņāks, tā vien gribas kādu paņemt piemiņai, bet tas gan nebūtu ieteicams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pat it kā tukšā gliemežvākā būs labi noslēpies tā īrnieks - vēzītis. Otrkārt, lai vestu dzīvās dabas izcelsmes suvenīru pār robežai vajadzīgi atļauju kalni, ja ne var sanākt, kā Kidmenai "Bangkokas Hiltonā". Nu gandrīz...;)

Krabītis sargā savu stikla gabaliņu:)

Visi grib mīlestību - arī sīki vēžveidīgie:)

Svētais gārnis Egretta sacra

 Šo gārni starp tumšajiem klints bluķiem nemaz nevarēja pamanīt. Lavījos klāt, bet kad cēlu fotoaparātu pie acs jau bija izgaisis. Tad atkal bija jātrenē redze un jāmeklē no jauna. Beidzot putns apžēlojās un nopozēja pāris kadrus uz zilās jūras fona. Ar nosaukuma latviskošanu ar negāja gludi, angliskais nosaukums ir Pacific reef egret, kas tulkojumā būtu Klusā okeāna rifu gārnis vai kaut kā tā. Tādu vienotu latvisku nosaukumu neatradu, tādēļ burtu taupīšanas nolūkā izvēlējos īsāko. P.s. Latviskais nosaukums - svētais gārnis. Paldies Uģim P. par vērtīgo saiti (skat. komentāru zemāk).

Siāmas degunradžvabole Xylotrupes gideon

 Šo vaboli atradu starp korāļu drumslām. Izskatās, ka bija gājusi bojā jūrā un tad izskalota krastā. Pēc papīriem varētu būt Siāmas degunradžvaboles Xylotrupes gideon mātīte. Tēviņiem uz galvas ir divi iespaidīgi, vertikāli novietoti ragi, kurus tie izmanto savstarpējo rēķinu kārtošanā. Taizemē ir populāras šo vaboļu cīņas un tās pat tiek dēvētas par cīnītājvabolēm.

Piekrastē izskaloto riekstu dažādība

 Starp piekrastē izskalotajiem gliemežvākiem un korāļiem ir pārsteidzoši daudz dažādu sēklu-riekstu. Nav brīnums ka pat sīkas saliņas ir biezi apaugušas.

...un protams - savvaļas ziedi

Ziedu formu un krāsu daudzveidība ir neaprakstāma. Tā vien šķiet, ka kāds sapīcis selekcionārs gājis un vienkārši izkaisījis savu mūža darbu uz kailām klintīm.

Spāre Neurothemis tullia

 Pirms prombraukšanas vēl pagāju tālāk aiz restorāniņu rindām, kur atradās neliels pussaizaudzis dīķītis. Šķiet kādreizējā lagūna ar mangrovju audzēm. Tur nobildēju smuku spāri un jau pazīstamo parasto mainu. Maina ir ļoti parasts putns Taizemē, bet kustīgs un tāpēc grūti bildējams.

Parastā maina Acridotheres tristis patiesi ir parasta

 Satiku arī šo tauriņu kuru pašrocīgi nodēvēju par tīģertauriņu pēc angliskā "tiger". Pilnais angliskais nosaukums ir Blue Glassy Tiger, bet šim ir vairākas pasugas, kuras šo nosaukumu var mainīt. Īsi sakot - viegli sapīties:)

Tīģertauriņš Ideopsis vulgaris