otrdiena, 2015. gada 27. oktobris

Taizeme 2006. 8.diena

Kvajas upe rītausmā
Nakts uz upes bija fantastiska. Džungļu skaņas sniedza neaizmirstamu baudu, visapkārt kliedza, sīca, čaloja, ... Rīts gan atnāca diezgan miglains un drēgns.

Mūsu hoteļa pagalma puse

Zirneklis pažobelē
Cerētās džungļos došanās vietā no rīta nācās fiksi pabrokastot un doties atpakaļceļā. Šīsdienas programmā bija paredzēti minerālo avotu apmeklējums, ziloņtūre un Buda. Vietējais taju puika uzjautrināja tūristus atgrūžot laivu un ar lielu plunkšķi, it kā nejauši iekrītot upē. Labi, ka paspēju paslēpt fotoaparātu no šļakatām. Pašam tik ļoti nepaveicās un turpmāko pusstundu dabūju drebināties. Konstatēju, ka zosāda var uzmesties arī netālu no ekvatora.

Ūdenskritums no skatuvietas
Labi, ka vēl tika dota iespēja aizskriet uz upes otra krasta skatu laukumu. Aizlavījos arī mazliet tālāk pa taciņu. Tā teikt, iekāpu džunglī:) Ko lai saka - zem tās blīvās lapu segas virs galvas patiesi ir diezgan patumšs.

Pašiņš pēc sentēvu metodes
Pirmā pietura bija baseini upē. Droši vien kaut kādi minerālavoti. Kamēr ceļabiedri pļunčājās izstaigāju upmalu. Dzīvības tur īpaši nebija, ja neskaita vienu smuku samteni. Toties sabildēju epifītus - augus, kuri kā puķupodus izmanto citu augu zarus un stumbrus. Ka tik tuvāk saulei.

Epi-

-fī-

-ti

Samtenis Mycalesis annamitica (?)
Nākamā pietura - ziloņu izjāde. Es jau atkal - krūmos iekšā. Šeit jau bija vairāk ko redzēt. Pirmkārt jau visādas ķirzakas.

Ziloņtransports


Sēnes uz ziloņa kakas. Izskatās negaršīgas... P.s. bet, pēc Julitas Klušas domām varētu būt tauriņu svārstene
Panaeolus papilionaceus, tā izplatīta visā pasaulē un ir ēdama...johaidī, tādu mantu atstāju! 
Ar šo scinku saistās interesantas atmiņas. Līdu pa lēnam šim aizvien tuvāk. Turpat blakus bija ziloņu izjādes maršruts, un tanī brīdī man garām devās zilonis kurš nesa tūristu pāri un ziloņa vadītāju - tajieti. Kad tajietis mani ieraudzīja viņam šausmās ieplētās acis. Nezinu ar ko salīdzināt šo skatienu. Man droši vien šāds skatiens būtu, ja mežā paceļot nogrieztu gaileni sev priekšā pēkšņi ieraudzītu dzīvu tiranozauru. Un tā viņš mēmā klusumā aizjāja man garām šo skatienu no manis nenovērsdams. Nu nezin...

Vēl vien ķirzakveidīgais. Izskatās pēc scinka Sphenomorphus maculatus

Agāma

Viss tiecas pretī saulei kā tik var un māk, arī šis vīteņaugs

Mūžzaļā siena Kvajas krastā
Turpat blakus bija tilts pār Kvajas upi. Forša skatu vieta. Fotogrāfijā diezgan grūti parādīt to necaurredzamo zaļumu. Nav brīnums ka vjetnamieši visus samizoja, vienā krūmājā tur vesels bataljons var noslēpties. Pašam gan tādā biezoknī īsti līst nepatīk - skudras! Šo pūzni nofotografēju no tilta. Šīs skudras savelk lapas kopā un salīmē to malas izmantojot savus kāpurus. Darba skudra paņem kāpuru žokļos un velk gar šuvi, tikmēr kāpurs izdala tīmekli, kas šo šuvi salīmē.

Šuvējskudras būvē ligzdu

Iespējams Leucauge decorata
Pēdējā pietura bija pusdienu pārtraukums savienots ar Budas statujas apmeklējumu. Lai pie tās tiktu bija jāiet gar upes krastu pa dzelzceļu līdz alai, kurā šī statuja arī atradās.
Kopumā gribējās jau  vairāk laika veltīt džungļiem, bet tāpat paliku apmierināts. Bija iespēja izbraukt loku pa Taizemi.

Karalaikā būvētais dzelzceļš gar Kvajas upi

svētdiena, 2015. gada 25. oktobris

Taizeme 2006. 7. diena

Šodien devos divu dienu ekskursijā uz Taizemes rietumos esošo Eravanas Nacionālo parku. Starp visiem piedāvātajiem papildus ceļojumiem mani interesēja tikai iespēja nokļūt īstos džungļos. Vismaz mazu solīti. Tikai tāds mazs solītis beigās arī sanāca, bet ar visu to - kopumā iespaidi bija lieliski.

Kokospalmas
Brauciens bija tāls. Caur visai Bangkokai ar tās pelēkajām mājām. Lielais mitrums ir acīmredzams. Mikriņi, ar kuriem mūs veda bija ar kondicionieri tāpēc jutāmies pietiekami komfortabli. Ik pa brīdim apstājāmies - pie kokospalmu plantācijas, tad ananāsiem, tad banāniem.

Šodien no vietējās faunas tikai Taizemes brūnaļas
Pie tik saspringtas programmas nekur īsti ilgāk uzkavēties nevarēja. Noteikti jau, ka tādā banānu plantācijā daudz ko interesantu varētu atrast, ja vien nebūtu tāda steiga. Vienā pieturā nobildēju govju bariņu, ķeksītim, ka vismaz kaut kas:)

Klusā daba ar smuku tajieti
Kur tad bez slavenā plostu tirgus apmeklējuma. Sēdēju laivā pašā aizmugurē, tieši pirms laivinieka. Pie viena kanālu krustojuma viņš man uzsit uz pleca un rāda - uz betona malas guļ viens liels Āzijas ūdens varāns. Eh, laiva pārāk ātra un kamēr pamožas fotoaparāts, varāns jau tālu aiz muguras.
Tirgošanās process iepatikās - feinas sajūtas:) Nokaulēju vienu banānu ķekaru par pāris centiem...

3 mangrovju zalkši Boiga dendrophila un viens tajietis
Apmeklējām arī čūsku šovu. Tādas lietas gan mani īpaši nepiesaista, bet nu ārpusē nekā nebija ko darīt tāpēc nācās vien iet visiem līdz. Gaitenī mazos, pelēcīgos krātiņos bija izstādīti vairāku sugu rāpuļi. Šovā tajieši ņēmās ar pitoniem, kobrām (arī karalisko), sniedza īsu ieskatu mangusta kobras cīņu aizkulisēs. Atmiņā vislabāk palika šis tajietis, kurš demonstrēja kaķa veiklību un augstākās raudzes akrobātiku programmas deserta daļā. Tajieša skatuves partneri bija trīs dusmīgi mangrovju zalkši. Tie arī dabā satikti demonstrē agresivitāti, ir diezgan gari 2-2,5 m un arī samērā indīgi. Indes zobi gan tiem neatrodas priekšpusē, bet gan mutes dziļumā un kalpo upura sagremošanas atvieglošanai.

Skats no slavenā tilta uz Kvajas upi un restorānu
Tāpat apstājāmies uzēst sātīgas pusdienas pie slavenā Kvajas upes tilta. Otrā Pasaules kara laikā Japāna būvēja dzelzceļa līniju caur okupētajām teritorijām no Bangkokas uz Birmu. Būvniecības laikā bojā gāja vairāk nekā 100 tūkstoši tajiešu un karagūstekņu.
Tilta apkārtnē ir atrasts pasaulē mazākais, kamenes lieluma, sikspārnis.


Viens no Eravanas Nacionālā parka ūdenskritumiem.
 Jau vakarā ieradāmies Eravanas Nacionālajā parkā kur mūs iekārtoja vienkāršos bungalo uz Kvajas upes.

Skaists Kvajas upes līkums ar ūdenskritumu, džunģļiem un smilšu sēri.
Vēl tik izbrauciens pa upi līdz ūdenskritumam un tad jau tumsa bija klāt. Vakariņās pasniedza turpat izmakšķerētas zivis, tām sekoja neliela iedzeršana un uz auss.

Bungalo tieši uz ūdens

ceturtdiena, 2015. gada 22. oktobris

Vai Irbe tecēj uz Mazirbi?

Galvā kasās viena doma:)
Kāpēc Lielirbe ir Lielirbe, bet Mazirbe ir Mazirbe?
Vai kādreiz Irbe tecēja arī līdz Mazirbei?
Vai Pēterezeri ir Irbes vecupes ezeri?
Iespējams, ka ir gan! Varbūt tūlīņ no jauna atklāšu velosipēdu, bet nudien, informāciju par šo nekur neesmu atradis.

Vispirms par to kā tādas ķecerīgas domas ienāca galvā. Ir tāda forša bezmaksas programma - Google Earth. Izmantoju to ļoti bieži. Var labi novērtēt pārgājienu maršrutus vai arī vienkārši neklātienē apceļot pasauli.
Tad nu vienu reizi kaut kā sāku pētī Irbes upes līkločus. Skaisti no kosmosa izskatās gan pati upe, gan vecupes. Upe ik pa laikam izrauj sev jaunu gultni. Vecupes sāk aizaugt. Vispirms ar lēpēm, tad niedrēm. Kad vecā gultne ir aizpildījusies ar biomasas atliekām tajā ieviešas jau citi augi, tad seko krūmi, koki. Katram šādam veģetācijas posmam ir savs krāsas tonis.
Nu tad sekoju es šim vecupju mudžeklim, pavelku mazliet karti uz Mazirbes pusi un ... bams! Purvā starp Lielirbi un Mazirbi (Pempī) ir tieši tādi paši vecupju līkloči. Velku tālāk - Jaunciema purvs vispār izskatās pēc viena liela vecupju kamola.

Bet ko tur daudz stāstīt - skatieties paši. Sagatavoju pāra kartes zem tīrās kartes ir tieši tā pati, bet ar maniem apzīmējumiem.

Viss posms no Lielirbes līdz Mazirbei

Lielirbes tilta rajons

Berkanpempis un Pempis

Pempis

Jaunciema purvs

Starp Jaunciema purvu un Pēterezeriem

Pēterezeri
 Vēl viena interesanta lieta - Pēterezera ieplaka faktiski šķērso kangaru-vigu rindas ar slīpumu uz jūras pusi. Tieši tāpat šobrīd jūrā ietek Irbe. Gribētos jau tai ātrāk tikt līdz jūrai, bet jūras straumes nestā smilšu plūsma neļauj.

Tagadējā Irbes grīva
 Un vēl - tāpat kā latviešu valodā - Mazirbe, Lielirbe, Irbe, lībiešu valodā -  Irē, Īra, Īra. Varbūt šie lībiešu nosaukumi nes līdzi informāciju par laiku, kad Irbe tecēj uz Mazirbi? Pirms dažtūkstoš gadiem...

Iespējamā gultne

Taizeme 2006. 6.diena

Skats uz Pataiju no parka puses. Priekšplānā kuģīšu piestātne. No šejienes var nokļūt uz Ko Lan pludmalēm.
 Šo dienu biju nolēmis veltīt pamatīgai Pataijas parka izpētei. Bija forši. Kā parasti - jo lēnāk ej, jo vairāk redzi. Pavadīju tur visu dienu, un šoreiz būs vairāk bilžu un pavisam maz teksta.

Cethosia cyane
Cethosia cyane


Appias libythea

Acraea violae

Pataijas parks no ārpuses

un iekšpuses
 Faktiski parks ir dabiski izaudzis mežs ar retiem apstādījumiem pa malām un pie centrālām pulcēšanās vietām. Un nav jau arī īpaši ko cilvēkam tur pielikt - tāpat viss zied un zaļo.

džungļi pilsētas centrā


Sīka, krāšņa, nezināma spāre

Rīkstastes skorpions nemaz nav skorpions
 Rīkstastes skorpionus (diezgan brīvdomīgi pārtulkoju no angļu - whip scorpion) vairākas reizes atradu zem akmeņiem. Lieli, ļoti kustīgi un draudīgi pēc izskata. Patiesībā gan tie ir pilnībā nekaitīgi un pārtiek no prusakiem un circeņiem.
Zem viena akmens bija arī īsts skorpions, bet tas ātri nozuda alā.

Zirneklis Argiope versicolor
 Iepazinos tuvāk ar Taizemes zirnekļiem. Krāšņais Agriopes ģints pārstāvis ir tuvs pavisam nesen Latvijā ieklīdušā lapseņzirnekļa radinieks. Uz bildes mātīte, un tēviņš - nu tas sīkais...:)

Zirneklis Nephila pilipes
 Savukārt Nephila pilipes ir īsts milzis - 3-5 cm, bet ja rēķina kopā ar kājām tad visi 20 cm. Kad ieraudzīju karājamies metru no sejas kājas mazliet saļodzījās. Ir indīgs un var sāpīgi iekost, bet pēc pāris stundām pāries. Protams, atkal ar piebildi - JA nav kāda alerģija vai vēl kas, bet no otras puses - arī bites dzēliens var izraisīt smagas sekas, JA...

Viena no daudzajām Taizemes vāverēm

Izskatās pēc mango

Smuka agāma košumkrūmā